Sen neko šeit neesmu ķēpājies… *eghm!*
Nu tad tā.
Kārtējais gads ir aizvadīts, daudz kas noticis, daudz kas piedzīvots. Tā nu ir arī kārtejo reizi (jau nezinu kuro gadu pēc kārtas) sagadījies, ka tieši uz valentīndienu esmu atkal palicis viens pats. Ko, kas, kā un kapēc, man nav ne jausmas, jo pats vēl īsti neko nesaprotu.
Iekšā vēl sēž pavisam naiva cerība, ka visam aizsāktajam vēl sekos turpinājums. Pareizāk sakot, es to iekšēji zinu un jūtu. Pa pāris dienām esmu paspējis visu kārtīgi apdomāt un pārdomāt, un atskārtu, ka tagad es redzu iepriekšminēto turpinājumu vēl skaidrāk nekā iepriekš. Vēl aizvakar es pieļāvu domu, ka iespējams tā ir tikai sava veida ilūzija, dēļ bailēm, ka ir iespēja zaudēt sev tuvu cilveku, un reizē ar viņu arī daļu no sevis, līdz pārliecinājos par pretējo – tas viss ir iespējams, un mūžā neesmu bijis pārliecinātāks.
Bet tādos brīžos uz prātu nevar un nedrīkst paļauties, jo tādā momentā prātā ir pilnīgs haoss, un tas, ko saka prāts, nedrīkst tikt ņemts vēra, jo, apjukuma vadīts, prāts automātiski izdara savu situācijas analīzi un, izslēdzot jebkādus pozitīvās izvēles iespējas, liek cilvēkam izvēlēties kādu no negatīvajiem variantiem, jo tie savā ziņā bieži vien ir vieglāki un ātrāki, bet ne pareizi.
Ir vēl tāda lieta, ko mēs (cilvēki) saucam par “sirdi”. Kurā vietā cilvēkam tāda atrodās, un kā viņa izskatās, neviens īsti nemāk teikt, jo šis jēdziens no šāda leņķa nekādi nesasaucas ar anatomiju. Atšķirība no prāta, sirds vienmēr runā skaidru valodu, jo viņā tiek glabātas pozitīvās sajūtas un emocijas, līdz ar to viņā nav konfliktu, jo viņā negatīvās lietas netiek, tikai tik cik pienāk informācija no prāta, ka something ain’t right. Tas, starp citu, ir arī avots no kura mūsu prāts ņem pozitīvās sajūtas un emocijas, jo sirds ir kā glabātuve, kā seifs šim visam pozitīvajam – once it’s in there, it never gets out of there. Milzīga problēma ir prāta spēja – aizmirst par to, ka tur ir kaut kas, kas varētu palīdzēt kritiskā brīdī, kaut kas tāds, kas varētu palīdzēt nepazaudēt pamatu zem kājām, kaut kas tāds, kas dotu cerību, ticību, un spēku apkarot negatīvo, kas prātā nokļuvis un turpināt visu.
Vislielākā ķēpa tiešām sākas tad, ja paklausam tam, ko saka prāts tajā brīdī, kad tā vienkārši nav viņa darīšana. Tā nu sagadās, ka pēkšņi mums iekšā sāk skanēt tādas kā divas balsis (vismaz tā tas parasti tiek dēvēts), no kurām viena pieder prātam, otra – sirdij. Ja viņas runā reizē, tas tikai palielina haosu, jo cilvēks apjūk, un sasteidz lēmuma pieņemšanu. Tikai kādu brīdi pēc tam, kad lēmums jau pieņemts, cilvēks ir vairāk vai mazak ticis galā ar haosu. Te pēkšņi sirds pieliek savu pirkstu, jo līdz viņai ir nonākusi informācija, ka prātam vajag pievadīt pozitīvo informāciju par attiecīgo tēmu. Tas cilvēkam liek vainu iegrimt kārtējās pārdomās, vai arī nonākt pretrunās ar sevi, jo, no sirds nākošais, pozitīvais lādiņš nekad pie šāda varianta nesaskan ar pieņemto lēmumu, līdz ar ko sirds tiek noignorēta. Bet tomēr, pozitīvais lādiņš ir kaut nedaudz iedragājis lēmuma sienu, un tas sāk radīt morālas sāpes, kuras, no sirds nākošo pozitīvo informāciju, sajūtas un emocijas pārvērš negatīvā formā, kas liek sāpēm pastiprināties, līdz cilvēks sabrūk.
No malas var šķist, ka tās ir tikai tukšas pļāpas, bet katram to derētu atcerēties pirms tiek pieņemts kaut kāds lēmums, kurš ir saistībā ar sev ĻOTI svarīgu cilvēku. Lai arī tas viss ir vairakkārt izmēģināts un pārbaudīts, tomēr šis un tas laiku pa laikam piemirstās, un dēļ tā atkal tiek iebraukts auzās.
Jūtot, ka sāk zust kāds ļoti svarīgs cilvēks, esmu jau vairāk kā nedēļu iegrimis smagās un dziļās pārdomās. Bet neko nevaru padarīt – skatos uz to atkal un atkal ar kripatiņu optimisma un nenormāli milzīgu devu reālisma, un redzu to pašu turpinājumu, kuru redzēju jau no sākta gala – pozitīvu turpinājumu.
Tas ir tikai normāli ja attiecībās parādās pa kādam strīdam, domstarpībai vai nesaskaņai, jo nedzīvojam mēs pasaku zemē, kur viss ir perfekti un notiek pats no sevis. Pats no sevis viss notiek tikai pirmajos pāris mēnešos, jo cilvēki viens par otru vēl daudz ko nezin un viņi jūtas viens otram piemēroti. Tas ir tā saucamais “medusmēneša periods”, kurā viss ir perfekti, viss notiek pats no sevis, līdz brīdim, kad pienāk pirmais strīds, un cilvēki saprot, ka nu ir ziepes. Bet ar to IR jārēķinās! Attiecības, kurās viss ir perfekti bieži vien ir fiktīvas (neīstas, viltotas), kas nozīmē to, ka vai nu vienai vai otrai (vai arī abām) pusei ir kaut kas slēpjams, kaut kas tāds, kas var šīs attiecības izjaukt. Der atcerēties, ka viss nāk gaismā agrāk vai vēlāk. Cilvēks, lai arī cik ilgi slēpdams to, kas ir slēpjams, nogurst un kļūst neuzmanīgāks, mēģinot slēpt pēdas, tiek radītas aizdomas un ziņkāri otrā cilvekā, kas galu galā noved pie nepatīkamām beigām.
Cilvēkiem nekādā ziņa nedrīkst būt līdzīgi, viņiem ir jābūt pilnīgi atšķirīgiem kā interesēs tā arī uzskatos un dzīves filozofijā. Savādāk viņiem vienam par otru zudīs jebkāda veida interese (sāksim jau ar to vien, ka sievietes ar vīriešiem ir paši par sevi atšķirīgi). Loģiski, ka ir jābūt arī kam tādam par ko cilvēki interesējas arī kopīgi, tas ir vajadzīgs, lai būtu arī kaut kāda veida kopīgās aktivitātes un tamlīdzīgi. Bet te rodas jautājums: “Kā tad šādi cilvēki spēj sadzīvot, un kāda iespēja, ka viņiem nebūs strīdu?”. Elementāri, Watson! Sadzīvot cilveki ir spējīgi, pateicoties tam, ka viņi ir vispār iedomājušies kļūt viens otram tuvāki kā tikai vienkārši paziņas. Katras attiecības parasti sākas ar tā saucamo “klikšķi”, kurš vienmēr ir attiecību pašā sākumā, parasti pirmajā vai pirmajos divos mēnešos (citreiz var gadīties arī pāris nedēļu aizkave). Ja klikšķis ir, tad viss notiek, un cilvēkiem nekādas problēmas nesagādā problēmas tas, ka katram, paralēli kopejām interesēm, ir arī savas intereses. Tas viņiem liek vienam par otru kaut nedaudz domāt, uztraukties, rūpēties un interesēties, kā arī, vajadzības gadījumā, palīdzēt.
Domstarpības, strīdi, un viss pārējais, kas itkā liekas attiecībām nevēlams, ir nepieciešams, lai tās būtu veselīgas un īstas. Veselīgas tādā ziņā, ka, ejot šo attiecību ceļu roku rokā, pārim ir jāspēj, un ar laiku arī jāprot, atrisināt savas domstarpības sakarā ar jebkuru iespējamo jautājumu. To izdarot, ir aizvien vieglāk ar katru nākamo gadījumu, jo tādu ir ne mazums. Bet lai tas būtu iespējams, cilvēkiem ir jāatrod sevī visi iespējamie spēki, kas varētu būt nepieciešami šajā sakarā, un jāliek tos lietā. Pēc tam gan var sekot pāris dienu pagurums un klusums, jo tas prasa ne mazumu spēka un enerģijas. Pie katras vismazākās ķildas ir jāmēģina sakoncentrēties un atcerēties par tādu leitu kā piedošana, jo mēs visi tomēr esam un paliksim cilvēki. Loģiski, ir jāatcerās, ka attiecībās tāda lieta kā krāpšana un visi meli saistībā ar to nav piedodami, jo tas viss parāda klaju necieņu pret otru cilveku. Tāpēc, pirms šādi nogrēkoties, der uzdot sev jautājumu: “Kam tas ir vajadzīgs, un vai es vispār cienu pats/pati sevi, ja necienu citus?”. Bet tāda lieta kā emocionālais terorisms un tamlīdzīgi grēki IR piedodami, vajag tikai pavisam nedaudz par to apdomāties, padomāt par visu to kā no sava tā no otra cilveka skata punktiem. Pie strīdiem visbiežāk abas puses jūtās par kaut ko vainīgas. Tāpēc visu iepriekš minēto dara abas puses. Nē, nu protams, ka vieglāk jau ir iemest plinti krūmos, vienam otru pasūtīt pāris kvartālus talāk, pāris dienas pamērcēties savās asarās, ļaut apjukuma un haosa vadītajam prātam pieņemt lēmumu, ka tas ir “pareizi” un turpināt dzīvi vieniem pašiem – tā itkā nekas nebūtu bijis.Bet tas ir iespējams tikai tad, ja attiecības ir bijušas neilgas, un nav izveidojusies abpusējs pieradums vai pieķeršanās. Pretējā gadījumā sāp vel ilgi un dikti pēc tam.
Nu kaut kā tā man pa šīm dienām izdomājās. Pa pēdējām pāris dienām ir bijis tikai viens pozitīvs notikums – es atguvu sev ļoti tuvu draugu, kurš likās zudis. Patiesībā es vienkārši nepamanīju, ka viņš mēģina atrast veidu kā ar mani parunāt, jo bija iegrimis, tā teikt, “sūdos” līdz ausīm. Dēļ kā tad nu viņš arī bija sācis dīvaini uzvesties, un centās nostāties starp mani un manu otru pusīti, sāka runāt par mani lietas, kuras no patiesības bija tik tālu kā ar kājām no Rīgas līdz Pekinai. Tad nu es pāris dienas apdomājos, visiem pavestīju, ka šo cilvēku es no sava friendlist izsvītroju, bet patiesībā es saglabaju kārtējo naivo cerību, ka viss vērsīsies par labu, un ka viņš sāks ar mani runāt. Tā nu gāja mēnesis pēc mēneša, un mēs tikai atsvešinājāmies, jo ne viens no mums neizrādija iniciatīvu, un mēs klusējām kā tādi āži. Tā nu sanāca, ka šā gada 12. februārī, viņš bija pirmais, kurš mani ieraudzīja no rīta virtuvē, kur es sēdēju uz galda un dzēru kārtējo tēju pēc kārtējās negulētās nakts un mēģināju visiem spēkiem sakopot visus nepieciešamos spēkus un domas. Man pat viņam nebija jāstāsta par notikušo, kad no viņa sekoja jautājums: “šodien ir ieplānots kaut ko darīt?”, pēc tam, kad biju pateicis, ka nav nekā darāma, viņš mani savāca sev līdzi uz darbu. Visu dienu mēs klausījāmies mūziku, taisījām telpas kaut kādai mistiskai un ļoti mazai studentu korporācijai, runajām, un man bija arī pietiekoši brīvo brīžu, kuros sakoncentrēties, sakopot visas domas, emocijas un informāciju par pilnīgi visu, kas ir noticis. Atkal jau sanāca izplūst sīkumos…! Okay! Tālāk scenārijs jau zināms, mēs atradām abpusējās piedošanas ceļu, un nu viņš atkal ir manu draugu sarakstā. Lai arī viņš bija radījis manī arī negatīvas emocijas vairāk kā saprašanas, man izdevās sevī izaudzēt šo noglabāto cerību un likt viņu lietā.
Tik vien kā pāris vārdu apmaiņa var paveikt fenomenālas lietas, bet arī tikai tik ilgi kamēr šie vārdi nav dusmu vadīti.
Lai arī viens svarīgs cilvēks ir atgūts, cits, vēl svarīgāks cilvēks zūd. Kamēr es mēģināju atgūt savu labāko draugu, es nepamanīju, ka mana otra pusīte lēnām gaist… sajust sajutu, bet padevos apjukumam…. un tad, kad vēlējos atvainoties un izrunāties, lai varam turpināt mūsu attiecības bez liekiem pārpratumiem (kuri sekoja tajā pašā dienā), izrādijās, ka esmu kārtējo reizi izvēlejies nepareizo laiku un vietu. Iepriekš es nevarēju saņemties to izdarīt, jo kaut kas man lika nobīties katru reizi, kad mēģināju to visu izrunāt, un katra šī reize man lika izspļaut kaut kādus kretīniskus komentārus par lietām un notikumiem, kuri bijau jau veci kā pati pasaule, kā rezultātā radās sajūta, ka viss brūk un jūk. Bet beigu beigās izrādijās, ka es viens nebiju vainīgs. Es vairākas reizes, katru mēnesi uzdevu šim cilvēkam jautājumu: “vai ir kas tāds, par ko vēlies parunāt?”. Bet katru reizi atbilde bija “nope”. Tajā pašā laikā pats biju cāļa dvēsele, un nevarēju uzsākt sarunu, kas visticamāk izlīdzinātu visas neskaidrības, kuras bija radušās laika gaitā kā vienam tā otram.
Es nevēlos viņu zaudēt… Viss ko es vēlos ir – vēlviena iespēja, lai visu vērstu par labu… Neprasu, lai kaut ko mēģinātu aizmirst vai kā. Tam visam ir iespējams turpinājums, es tam ticu!
Tad nu tā, lūk! Lai nerakstītu visādus EMO tekstus twitterī, nācās rakstīt savas sajūtas un domas šeit – savā, tā saucamajā, e-dienasgrāmatā 😀
Labāk es tagad nejūtos, bet vismaz laba nodarbe 🙂
Nobeigumā dziesma, kura man liek domāt katru reizi kā viņa sāk skanēt 🙂
http://www.youtube.com/v/Q7Em4fUOrZo?version=3&feature=player_detailpage”><param
edisflying 